akmens mūri, akmens sirdis

robežkontrole pastiprinās mūsu galvās
radām no sevis vergus, kuri pastāvīgi baidās
visi ienaidnieki, kas nav kā mēs
izdzīvos tie, kas palikt vienaldzīgi spēs
pārējiem sods par sapņiem par vēlmēm
padzīšana no šīs paradīzes, mūžīgas mokas peklē
nošauti šķērsojot robežu
mūžs pavadīts civilizētās pasaules nometnēs
vienaldzīgi skatieni uz sāpēm aiz robežām
nogalināti mūsu labklājības un drošības vārdā
vai es jūtos drošāk?
vai es jūtos bagātāks?
no kā mēs slēpjamies
no kā mūs sargā

aiz fašistu robežām tiek celta fašistu valsts

......................................................................................................................................

viena no pamatlietām, uz kurām turas neoliberālā fašistiskā pasaules kārtība, ir robežkontrole... robežas ir atvērtas kapitāla plūsmai, slēgtas cilvēkiem. robežkontrole aizvien pastiprinās, tiek izdomāti jauni veidi, kā nodrošināt, lai pēc iespējas mazāk cilvēku dotos pakaļ tam, kas viņiem ir ticis atņemts. politiķi stāsta par demokrātiju, cilvēka pārvietošanās brīvību utt... bet vai visiem? uz es ārējām robežām ik gadu mirst simtiem cilvēku izmisīgos centienos nokļūt tur, uz kurieni aizplūst viņu kapitāls, kuru transnacionālās korporācijas izsūc no viņu zemēm ar tādu pārnacionālu institūciju kā pasaules tirdzniecības organizācija, starptautiskais valūtas fonds un pasaules banka palīdzību. mums cenšas ieaudzināt bailes no ‘svešajiem’, mums cenšas iestāstīt, ka kādi cilvēki patiešām mēdz būt nelegāli... bet mēs zinām, ka nelegālu cilvēku nemēdz būt... ir tikai buržuji, kuri grib, lai mēs visi konkurētu savā starpā, lai mēs nocietinātos pret citu sāpēm, lai mēs pieņemtu viņu kārtību kā kaut ko neizbēgamu. vai mēs ar to samierināsimies? viņi aicina uz karu starp nācijām, starp kultūrām, starp cilvēkiem. viņi dara visu, lai mūs sadalītu, lai nostādītu vienu pret otru... bet mēs zinām, ka savādāks ‘karš’ ir iespējams! ‘karš’ par mūsu dzīvēm! tas sākas ar ieklausīšanos citos, ar beigšanu vērtēt cilvēkus pēc materiālā stāvokļa, pēc izcelsmes, ādas krāsas... un mūsu galvenie ieroči ir solidaritāte, sadarbība, mīlestība un savstarpēja cieņa, jo tikai tie spēj sagraut sienas, kuras mēs esam sacēluši sev apkārt un mūsos pašos.


tāpat kā vienmēr

rodam kārtību svešās tradīcijās
mieru paklausībā, brīvību svešās izvēlēs
atražojam vardarbību savstarpējās attiecībās
meklējot attaisnojumu vispārējā vienaldzībā

tāpat kā vienmēr - nekas nemainās
tāpat kā vienmēr - zobrati darbojas

vai turpināt piedalīties
zini, bez mums tas apstāsies
vai turpināt
vai atteikties
zini, tas apstāsies

......................................................................................................................................

šī pasaule turpina būt tāda, kāda tā ir, tikai pateicoties mūsu līdzdalībai. katrs no mums, biežāk vai retāk, savā ikdienā atražojam to, uz kā tā turas - konkurenci un dažādas hierarhijas. cik bieži mēs sev uzdodam jautājumus par to, vai ir iespējams kas cits? no kurienes ir radies tas viss, uz kā mēs tik bieži balstāmies, tas viss, kur mēs rodam sev attaisnojumus, lai nekas nemainītos? varbūt vienkārši atteiksimies? un varbūt tad kaut kas sāks mainīties. mēs taču visi sapņojam pasaulē, kurā sapņiem aizliegts piepildīties.


plāns pieprasot neiespējamo

attēlus pazaudēt
jaunus neizvēlēties
aiz stūriem skatīties
nebaidies
(mēs visi dzīvojam aiz stūriem)
satikties nenobīties
sadedzināt vārdus
(ar šīm vārdnīcām var aprakstīt tikai šo pasauli)
mēs taču tā arī neesam satikušies
vārdus aizbaidīt prom
prom

......................................................................................................................................

sabiedrība, kurā dzīvojam, mūs māca to, kas ir un kas nav iespējams. bet kaut kā pārāk bieži zem apzīmējuma "neiespējams" pakļūst visi mūsu sapņi un tiekšanās. un, ja mēs viņiem noticam, un sākam dzīvot tikai tā, kā skaitās iespējams, tad paši to nemanot, mēs arī uzbūvējam pasauli, kurā iespējams ir tikai tas, ko viņi mums saka, t.i. ko mums atļauj. lai izrautos no visa šī, lai kaut kas spētu mainīties, mums jāpieprasa neiespējamais. tāpēc, ka zināšanas par to, kas ir un kas nav iespējams, nav nekas cits, kā tikai kārtējais kontroles instruments.


****

vai ir iespējams aizvērt acis ciešāk nekā vienkārši ciet?
vai ir kaut kas klusāks par klusumu?
es gribu vienkārši skriet!
nejust baiļu, nejust dusmu!
es brīnos par citiem
es baidos par sevi
es domāju gaidīt
es plānoju bēgt
es gribu redzēt sevi

......................................................................................................................................

mēģinājums pārvarēt savu pieķeršanos pierastajam, bet neciestajam, un doties, kur sirds sauc. mēģinājuma atlikšana. reizēm mēs sev melojam tik pārliecinoši, ka taisnību no meliem atšķirt nav iespējams. nedomāju padoties.